Kad man bija 15, jau tad es sapratu, ka esmu atkarīgs. Es nevarēju pārtraukt lietot alkoholu un narkotikas pat, ja vēlējos. Toreiz man tas nešķita pasaules gals, jo es neapzinājos problēmas, kas varētu rasties nākotnē. Kad man bija 21, mana sieva izdzina mani no manis paša mājām. Bez izglītības, darba vai dzīves mērķiem es dzīvoju savā automašīnā, bezcerīgi lietoju narkotikas un dzēru. Tā bija pirmā reize, kad piekritu uzsākt atveseļošanās procesu.

​

Pagāja 6 gadi, kuru laikā es piedzīvoju vairākus pašnāvības mēģinājumus, kā arī vēl lielākas ciešanas līdz nokļuvu vēl zemākā punktā, lai atkal atsāktu atveseļošanos. Šoreiz man izdevās palikt skaidrā ilgāku laiku, dabūt darbu, par kādu iepriekš sapņoju un pat atgūt cieņu ģimenes un draugu acīs. Bet joprojām tas izrādījās par maz un es izvēlējos to pašu ceļu, pa kuru biju ieradis iet. Atkal pazaudēju visu, kas man bija. Kādu nakti pamodos un ieraudzīju, ka mans draugs guļ man blakus miris.

​

Šis dzīvesveids man ir nesis daudz sāpju un ciešanu. Esmu bijis daudz tumšās vietās visa pasaulē un tas ir nosēdies man atmiņā. Devos uz Taizemi meklēt atbildes, jo vienmēr esmu bijis domātājs un vēlējies saprast, kas es esmu un kāpēc esmu šeit. Savā atveseļošanās ceļā esmu sastapis daudz viedu cilvēku, kas man ir palīdzējuši saprast dzīves svarīgākās mācības.

​

Visu savu dzīvi esmu balansējis starp divām pasaulēm – atkarību un atveseļošanos. Ja kaut ko dari pietiekami ilgi, tu kļūsti par ekspertu, gribi to vai nē. Jūtu, ka mana misija ir palīdzēt līdzīgiem cilvēkiem atrast viņu dzīves aicinājumu. Un neskatoties ne uz ko, padarīt šo procesu patīkamu.