Atveseļošanās

Atkarību varētu dēvēt arī par “atlīdzības deficīta sindromu”, jo atkarība izjauc līdzsvaru smadzeņu atlīdzības sistēmā, t.i., tiek izmainīta baudas gūšanas pieredze. Tā iemidzina un padara nejūtīgu atlīdzības mehānismu- darbs, ģimene un draugi zaudē savu vērtību, jo tie vairs nespēj sniegt kādreizējo prieku, bet apreibinošo vielu lietošana kļūst arvien izteiktāka un izvirzās priekšplānā līdz brīdim, kad arī pašas vielas zaudē savu spēju sniegt atlīdzību. Taču cilvēks ar atkarības slimību nespēj atteikties no vielu lietošanas, jo atmiņas par baudu, ko sniedz vielu lietošana, ir kļuvušas spēcīgākas par pašām vielām.

Tieši atlīdzības trūkums ir tas, kas cilvēkam ar atkarības slimību liek burtiski dzīties pēc baudas, ko viņam sniedz šīs vielas (alkohola, nikotīna, narkotiku u.tml.) vai procesuālās atkarības (azartspēles, ēšana, sekss u.tml.) lietošana. Vielu vai procesu lietošana cilvēkam ar atkarības slimību kļūst par sava veida pašārstēšanās metodi, kura ļauj uz īsu brīdi aizbēgt no diskomforta, ko viņš izjūt.

Šajā materiālā ar atkarības jēdzienu tiek apzīmēta primāra (atkarība nav citas esošās slimības blakne), hroniska (pastāvīga un ilgstoša), progresējoša slimība, kurai raksturīgas indivīda uzvedības, domu, emocijuun fiziskās veselībasizmaiņas, kuras, savukārt,ir radušās pēcvielu vai procesa atkārtotas lietošanas. Atkarība ir ārstējama, bet nav izārstējama pilnībā.